Ostas pirmsākumi

Rīgas ostas pirmsākumi meklējami tālajā 13. gadsimtā, taču sākotnēji osta neatradās tās pašreizējā vietā, bet gan Rīdzenes, sauktas arī par Rīdziņu, upes ietekā Daugavā – mūsdienu 13. janvāra ielas apkaimē. Rīgai iestājoties Hanzas savienībā, strauji pieauga ostas nozīme, tāpēc jau 14. gadsimta beigās par pilsētas galveno ostu kļuva Daugavas krastmala, kas varēja uzņemt lielākus kuģus un nodrošināt gan labus iekšzemes sakarus, gan savienojumu ar jūru.  Rīdzenes upes ieteka Daugavā saglabāja savu nozīmi vien kā kuģu ziemošanas vieta un nelielu buru laivu piestātne. Taču ar laiku Rīdzene zaudēja arī šo funkciju – tā kā rīdziniekiem bija paradums tajā bērt dažādus atkritumus, tostarp būvgružus un pat kūtsmēslus, upes gultne gadsimtu gaitā arvien sašaurinājās. 17. gadsimtā, ceļot pilsētas nocietinājumus, tās augšteci norobežoja zemes vaļņi un Rīdzene kļuva par stāvoša ūdens baseinu, līdz 1860. gadā upe tika pilnībā aizbērta. Tagad vietā, kur reiz bija daļa no upes gultnes, izbūvēta Rīdzenes iela.

Savukārt Daugavas krastmalu rīdzinieki jau sākotnēji veidoja kā nepārtrauktu pāļu sienu ar daudzām noejām ūdens ņemšanai. Šeit arī bija iespējams iekraut un izkraut kuģus. Tiesa, izkraut Daugavas krastā varēja tikai upes kuģus, jo Daugava pie krasta bija tik sekla, ka jūras kuģi nevarēja noenkuroties. Tāpēc nereti kuģi noenkurojās krasta tuvumā, bet preci krastā nogādāja ar laivām.